Saṃyutta Nikāya 22

8. Khaj­ja­nī­yavagga

82. Puṇṇamasutta

Ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati pubbārāme migāramā­tu­pāsāde mahatā ­bhik­khu­saṃ­ghena saddhiṃ. Tena kho pana samayena bhagavā tadahuposathe pannarase puṇṇāya puṇṇamāya rattiyā ­bhik­khu­saṃgha­pari­vuto ajjhokāse nisinno hoti.

Atha kho aññataro bhikkhu uṭṭhāyāsanā ekaṃsaṃ uttarāsaṅgaṃ karitvā yena bhagavā tenañjaliṃ paṇāmetvā bhagavantaṃ etadavoca: “puccheyyāhaṃ, bhante, bhagavantaṃ kiñcideva desaṃ, sace me bhagavā okāsaṃ karoti pañhassa veyyākaraṇāyā”ti? “Tena hi tvaṃ, bhikkhu, sake āsane nisīditvā puccha yadākaṅkhasī”ti. “Evaṃ, bhante”ti kho so bhikkhu bhagavato paṭissutvā sake āsane nisīditvā bhagavantaṃ etadavoca: “ime nu kho, bhante, pañcu­pādā­nak­khan­dhā, seyyathidaṃ—rūpupā­dā­nak­khan­dho, vedanupā­dā­nak­khan­dho, saññu­pādā­nak­khan­dho, saṅ­khā­ru­pādā­nak­khan­dho, viñ­ñāṇupā­dā­nak­khan­dho”ti.

“Ime kho, bhikkhu, pañcu­pādā­nak­khan­dhā; seyyathidaṃ—rūpupā­dā­nak­khan­dho … pe … viñ­ñāṇupā­dā­nak­khan­dho”ti. “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu bhagavato bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā bhagavantaṃ uttariṃ pañhaṃ apucchi: 

“Ime kho pana, bhante, pañcu­pādā­nak­khan­dhā kiṃmūlakā”ti? “Ime kho, bhikkhu, pañcu­pādā­nak­khan­dhā chandamūlakā”ti … pe … taññeva nu kho, bhante, upādānaṃ te pañcu­pādā­nak­khan­dhā udāhu aññatra pañcahi upādā­nak­khan­dhehi upādānan”ti? “Na kho, bhikkhu, taññeva upādānaṃ te pañcu­pādā­nak­khan­dhā nāpi aññatra pañcahi upādā­nak­khan­dhehi upādānaṃ, api ca yo tattha chandarāgo taṃ tattha upādānan”ti. “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu … pe … uttariṃ pañhaṃ apucchi: 

“Siyā pana, bhante, pañcu­pādā­nak­khan­dhesu ­chanda­rāga­vemat­tatā”ti? “Siyā, bhikkhū”ti bhagavā avoca: “idha, bhikkhu, ekaccassa evaṃ hoti: ‘evaṃrūpo siyaṃ anāga­ta­maddhā­naṃ, evaṃvedano siyaṃ anāga­ta­maddhā­naṃ, evaṃsañño siyaṃ anāga­ta­maddhā­naṃ, evaṃsaṅkhāro siyaṃ anāga­ta­maddhā­naṃ, evaṃviññāṇo siyaṃ anāga­ta­maddhā­nan’ti. Evaṃ kho, bhikkhu, siyā pañcu­pādā­nak­khan­dhesu ­chanda­rāga­vemat­tatā”ti? “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu … pe … uttariṃ pañhaṃ apucchi: 

“Kittāvatā nu kho, bhante, khandhānaṃ khan­dhā­dhi­vacanan”ti? “Yaṃ kiñci, bhikkhu, rūpaṃ atītā­nāgata­pac­cup­pan­naṃ ajjhattaṃ vā bahiddhā vā oḷārikaṃ vā sukhumaṃ vā hīnaṃ vā paṇītaṃ vā yaṃ dūre santike vā, ayaṃ vuccati rūpakkhandho. Yā kāci vedanā … yā kāci saññā … ye keci saṅkhārā … yaṃ kiñci viññāṇaṃ atītā­nāgata­pac­cup­pan­naṃ ajjhattaṃ vā bahiddhā vā oḷārikaṃ vā sukhumaṃ vā hīnaṃ vā paṇītaṃ vā yaṃ dūre santike vā, ayaṃ vuccati viññā­ṇak­khan­dho. Ettāvatā kho, bhikkhu, khandhānaṃ khan­dhā­dhi­vacanan”ti. “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu … pe … apucchi: 

“Ko nu kho, bhante, hetu ko paccayo rūpak­khan­dhassa paññāpanāya; ko hetu ko paccayo veda­nāk­khan­dhassa paññāpanāya; ko hetu ko paccayo sañ­ñāk­khan­dhassa paññāpanāya; ko hetu ko paccayo saṅ­khā­rak­khan­dhassa paññāpanāya; ko hetu ko paccayo viññā­ṇak­khan­dhassa paññāpanāyā”ti? “Cattāro kho, bhikkhu, mahābhūtā hetu, cattāro mahābhūtā paccayo rūpak­khan­dhassa paññāpanāya. Phasso hetu phasso paccayo veda­nāk­khan­dhassa paññāpanāya. Phasso hetu phasso paccayo sañ­ñāk­khan­dhassa paññāpanāya. Phasso hetu, phasso paccayo saṅ­khā­rak­khan­dhassa paññāpanāya. Nāmarūpaṃ hetu, nāmarūpaṃ paccayo viññā­ṇak­khan­dhassa paññāpanāyā”ti. “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu … pe … apucchi: 

“Kathaṃ nu kho, bhante, sakkāyadiṭṭhi hotī”ti? “Idha, bhikkhu, assutavā puthujjano ariyānaṃ adassāvī ariyadhammassa akovido ariyadhamme avinīto, sappurisānaṃ adassāvī sap­purisa­dhammassa akovido sap­purisa­dhamme avinīto rūpaṃ attato samanupassati, rūpavantaṃ vā attānaṃ; attani vā rūpaṃ, rūpasmiṃ vā attānaṃ; vedanaṃ … saññaṃ … saṅkhāre … viññāṇaṃ … attato samanupassati, viññāṇavantaṃ vā attānaṃ; attani vā viññāṇaṃ, viññāṇasmiṃ vā attānaṃ. Evaṃ kho, bhikkhu, sakkāyadiṭṭhi hotī”ti. “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu … pe … apucchi: 

“Kathaṃ pana, bhante, sakkāyadiṭṭhi na hotī”ti? “Idha, bhikkhu, sutavā ariyasāvako ariyānaṃ dassāvī ariyadhammassa kovido ariyadhamme suvinīto, sappurisānaṃ dassāvī sap­purisa­dhammassa kovido sap­purisa­dhamme suvinīto na rūpaṃ attato samanupassati, na rūpavantaṃ vā attānaṃ; na attani vā rūpaṃ, na rūpasmiṃ vā attānaṃ; na vedanaṃ … na saññaṃ … na saṅkhāre … na viññāṇaṃ attato samanupassati, na viññāṇavantaṃ vā attānaṃ; na attani vā viññāṇaṃ, na viññāṇasmiṃ vā attānaṃ. Evaṃ kho, bhikkhu, sakkāyadiṭṭhi na hotī”ti. “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu … pe … apucchi: 

“Ko nu kho, bhante, rūpassa assādo, ko ādīnavo, kiṃ nissaraṇaṃ; ko vedanāya … ko saññāya … ko saṅkhārānaṃ … ko viññāṇassa assādo, ko ādīnavo, kiṃ nissaraṇan”ti? “Yaṃ kho, bhikkhu, rūpaṃ paṭicca uppajjati sukhaṃ somanassaṃ— ayaṃ rūpassa assādo. Yaṃ rūpaṃ aniccaṃ dukkhaṃ vipari­ṇāma­dhammaṃ—ayaṃ rūpassa ādīnavo. Yo rūpasmiṃ ­chanda­rāga­vinayo ­chanda­rāgap­pahānaṃ—idaṃ rūpassa nissaraṇaṃ. Yaṃ vedanaṃ paṭicca … yaṃ saññaṃ paṭicca … ye saṅkhāre paṭicca … yaṃ viññāṇaṃ paṭicca uppajjati sukhaṃ somanassaṃ—ayaṃ viññāṇassa assādo. Yaṃ viññāṇaṃ aniccaṃ dukkhaṃ vipari­ṇāma­dhammaṃ—ayaṃ viññāṇassa ādīnavo. Yo viññāṇasmiṃ ­chanda­rāga­vinayo ­chanda­rāgap­pahānaṃ—idaṃ viññāṇassa nissaraṇan”ti. “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu bhagavato bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā bhagavantaṃ uttariṃ pañhaṃ apucchi: 

“Kathaṃ nu kho, bhante, jānato, kathaṃ passato imasmiñca saviññāṇake kāye bahiddhā ca sabbanimittesu ahaṅkā­ra­ma­maṅkā­ra­mā­nānu­sayā na hontī”ti? “Yaṃ kiñci, bhikkhu, rūpaṃ atītā­nāgata­pac­cup­pan­naṃ ajjhattaṃ vā bahiddhā vā oḷārikaṃ vā sukhumaṃ vā hīnaṃ vā paṇītaṃ vā yaṃ dūre santike vā, sabbaṃ rūpaṃ: ‘netaṃ mama, nesohamasmi, na meso attā’ti evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya passati. Yā kāci vedanā … yā kāci saññā … ye keci saṅkhārā … yaṃ kiñci viññāṇaṃ atītā­nāgata­pac­cup­pan­naṃ ajjhattaṃ vā bahiddhā vā oḷārikaṃ vā sukhumaṃ vā hīnaṃ vā paṇītaṃ vā yaṃ dūre santike vā, sabbaṃ viññāṇaṃ: ‘netaṃ mama, nesohamasmi, na meso attā’ti evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya passati. Evaṃ kho, bhikkhu, jānato evaṃ passato imasmiñca saviññāṇake kāye bahiddhā ca sabbanimittesu ahaṅkā­ra­ma­maṅkā­ra­mā­nānu­sayā na hontī”ti.

Tena kho pana samayena aññatarassa bhikkhuno evaṃ cetaso parivitakko udapādi: “iti kira bho rūpaṃ anattā, vedanā … saññā … saṅkhārā … viññāṇaṃ anattā; anattakatāni kammāni kathamattānaṃ phusissantī”ti. Atha kho bhagavā tassa bhikkhuno cetasā ceto pari­vitak­ka­maññāya bhikkhū āmantesi:

“Ṭhānaṃ kho panetaṃ, bhikkhave, vijjati yaṃ idhekacco moghapuriso avidvā avijjāgato taṇ­hādhipa­teyyena cetasā satthusāsanaṃ atidhāvitabbaṃ maññeyya. ‘Iti kira, bho, rūpaṃ anattā, vedanā … saññā … saṅkhārā … viññāṇaṃ anattā. Anattakatāni kammāni kathamattānaṃ phusissantī’ti? Paṭi­pucchā­vinītā kho me tumhe, bhikkhave, tatra tatra tesu tesu dhammesu.

Taṃ kiṃ maññatha, bhikkhave, rūpaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ, bhante”. “Vedanā … saññā … saṅkhārā … viññāṇaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipari­ṇāma­dhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ: ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”. Tasmātiha … pe … evaṃ passaṃ … pe … nāparaṃ itthattāyāti pajānātī”ti.

“Dve khandhā taññeva siyaṃ,
adhivacanañca hetunā;
Sakkāyena duve vuttā,
assāda­viñ­ñā­ṇa­kena ca;
Ete dasavidhā vuttā,
hoti bhikkhu pucchāyā”ti.

Dasamaṃ.

Khaj­ja­nī­yavaggo tatiyo.

Assādo dve samudayā,
arahantehi apare dve;
Sīho khajjanī piṇḍolyaṃ,
pālileyyena puṇṇamāti.