Majjhima Nikāya 41

Sāleyyakasutta

Evaṃ me sutaṃ—​   ekaṃ samayaṃ bhagavā kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā ­bhik­khu­saṅ­ghena saddhiṃ yena sālā nāma kosalānaṃ brāhmaṇagāmo tadavasari. Assosuṃ kho sāleyyakā brāhma­ṇa­gaha­patikā: “samaṇo khalu, bho, gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā ­bhik­khu­saṅ­ghena saddhiṃ sālaṃ anuppatto. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato: ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vij­jācara­ṇa­sam­panno sugato lokavidū anuttaro purisa­damma­sāra­thi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’. So imaṃ lokaṃ sadevakaṃ samārakaṃ sabrahmakaṃ ­sassama­ṇab­rāhma­ṇiṃ pajaṃ sadevamanussaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti. So dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pari­yosāna­kal­yāṇaṃ sātthaṃ sabyañjanaṃ; kevala­pari­puṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ pakāseti. Sādhu kho pana tathārūpānaṃ arahataṃ dassanaṃ hotī”ti.

Atha kho sāleyyakā brāhma­ṇa­gaha­patikā yena bhagavā tenu­pasaṅka­miṃsu; upasaṅkamitvā appekacce bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce bhagavatā saddhiṃ sammodiṃsu, sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce yena bhagavā tenañjaliṃ paṇāmetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce bhagavato santike nāmagottaṃ sāvetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce tuṇhībhūtā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinnā kho sāleyyakā brāhma­ṇa­gaha­patikā bhagavantaṃ etadavocuṃ: “ko nu kho, bho gotama, hetu, ko paccayo, yena midhekacce sattā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjanti? Ko pana, bho gotama, hetu, ko paccayo, yena midhekacce sattā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjantī”ti?

“Adhamma­cari­yā­vi­sama­cari­yā­hetu kho, gahapatayo, evamidhekacce sattā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjanti. Dhamma­cari­yā­sama­cari­yā­hetu kho, gahapatayo, evamidhekacce sattā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjantī”ti.

“Na kho mayaṃ imassa bhoto gotamassa saṅkhittena bhāsitassa, vitthārena atthaṃ avibhattassa, vitthārena atthaṃ ājānāma. Sādhu no bhavaṃ gotamo tathā dhammaṃ desetu, yathā mayaṃ imassa bhoto gotamassa saṅkhittena bhāsitassa, vitthārena atthaṃ avibhattassa, vitthārena atthaṃ ājāneyyāmā”ti. “Tena hi, gahapatayo, suṇātha, sādhukaṃ manasi karotha, bhāsissāmī”ti. “Evaṃ, bho”ti kho sāleyyakā brāhma­ṇa­gaha­patikā bhagavato paccassosuṃ. Bhagavā etadavoca: 

“Tividhaṃ kho, gahapatayo, kāyena adhamma­cari­yā­vi­sama­cariyā hoti, catubbidhaṃ vācāya adhamma­cari­yā­vi­sama­cariyā hoti, tividhaṃ manasā adhamma­cari­yā­vi­sama­cariyā hoti.

Kathañca, gahapatayo, tividhaṃ kāyena adhamma­cari­yā­vi­sama­cariyā hoti? Idha, gahapatayo, ekacco pāṇātipātī hoti, luddo lohitapāṇi hatappahate niviṭṭho adayāpanno pāṇabhūtesu.

Adinnādāyī kho pana hoti. Yaṃ taṃ parassa para­vit­tūpaka­ra­ṇaṃ, gāmagataṃ vā araññagataṃ vā, taṃ adinnaṃ they­ya­saṅ­khā­taṃ ādātā hoti.

Kāmesu­micchā­cārī kho pana hoti. Yā tā māturakkhitā piturakkhitā ­mātāpi­tu­rak­khitā bhāturakkhitā bhagi­ni­rak­khitā ñātirakkhitā gottarakkhitā dhammarakkhitā sassāmikā saparidaṇḍā antamaso mālā­guḷa­parik­khit­tāpi, tathārūpāsu cārittaṃ āpajjitā hoti. Evaṃ kho, gahapatayo, tividhaṃ kāyena adhamma­cari­yā­vi­sama­cariyā hoti.

Kathañca, gahapatayo, catubbidhaṃ vācāya adhamma­cari­yā­vi­sama­cariyā hoti? Idha, gahapatayo, ekacco musāvādī hoti. Sabhāgato vā parisāgato vā, ñātimajjhagato vā pūgamajjhagato vā rāja­kula­maj­jha­gato vā, abhinīto sakkhipuṭṭho: ‘ehambho purisa, yaṃ jānāsi taṃ vadehī’ti, so ajānaṃ vā āha: ‘jānāmī’ti, jānaṃ vā āha: ‘na jānāmī’ti, apassaṃ vā āha: ‘passāmī’ti, passaṃ vā āha: ‘na passāmī’ti. Iti attahetu vā parahetu vā āmisa­kiñcik­kha­hetu vā sampajānamusā bhāsitā hoti.

Pisuṇavāco kho pana hoti. Ito sutvā amutra akkhātā imesaṃ bhedāya, amutra vā sutvā imesaṃ akkhātā amūsaṃ bhedāya. Iti samaggānaṃ vā bhettā, bhinnānaṃ vā anuppadātā, vaggārāmo vaggarato vagganandī vaggakaraṇiṃ vācaṃ bhāsitā hoti.

Pharusavāco kho pana hoti. Yā sā vācā aṇḍakā kakkasā parakaṭukā parābhisajjanī kodhasāmantā asamā­dhi­saṃ­vatta­nikā, tathārūpiṃ vācaṃ bhāsitā hoti.

Samphappalāpī kho pana hoti. Akālavādī abhūtavādī anatthavādī adhammavādī avinayavādī. Anidhānavatiṃ vācaṃ bhāsitā hoti akālena anapadesaṃ apariyan­ta­vatiṃ anat­tha­saṃhi­taṃ. Evaṃ kho, gahapatayo, catubbidhaṃ vācāya adhamma­cari­yā­vi­sama­cariyā hoti.

Kathañca, gahapatayo, tividhaṃ manasā adhamma­cari­yā­vi­sama­cariyā hoti? Idha, gahapatayo, ekacco abhijjhālu hoti, yaṃ taṃ parassa para­vit­tūpaka­ra­ṇaṃ taṃ abhijjhātā hoti: ‘aho vata yaṃ parassa taṃ mamassā’ti.

Byāpannacitto kho pana hoti ­paduṭ­ṭha­manasaṅ­kappo: ‘ime sattā haññantu vā vajjhantu vā ucchijjantu vā vinassantu vā mā vā ahesun’ti.

Micchādiṭṭhiko kho pana hoti viparī­ta­dassano: ‘natthi dinnaṃ natthi yiṭṭhaṃ natthi hutaṃ, natthi sukata­dukka­ṭā­naṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko, natthi ayaṃ loko natthi paro loko, natthi mātā natthi pitā, natthi sattā opapātikā, natthi loke samaṇabrāhmaṇā sammaggatā sammāpaṭipannā ye imañca lokaṃ parañca lokaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedentī’ti. Evaṃ kho, gahapatayo, tividhaṃ manasā adhamma­cari­yā­vi­sama­cariyā hoti.

Evaṃ adhamma­cari­yā­vi­sama­cari­yā­hetu kho, gahapatayo, evamidhekacce sattā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjanti.

Tividhaṃ kho, gahapatayo, kāyena dhamma­cari­yā­sama­cariyā hoti, catubbidhaṃ vācāya dhamma­cari­yā­sama­cariyā hoti, tividhaṃ manasā dhamma­cari­yā­sama­cariyā hoti.

Kathañca, gahapatayo, tividhaṃ kāyena dhamma­cari­yā­sama­cariyā hoti? Idha, gahapatayo, ekacco pāṇātipātaṃ pahāya pāṇātipātā paṭivirato hoti, nihitadaṇḍo nihitasattho lajjī dayāpanno sabba­pāṇa­bhūta­hi­tānukampī viharati.

Adinnādānaṃ pahāya adinnādānā paṭivirato hoti. Yaṃ taṃ parassa para­vit­tūpaka­ra­ṇaṃ, gāmagataṃ vā araññagataṃ vā, taṃ nādinnaṃ they­ya­saṅ­khā­taṃ ādātā hoti.

Kāmesu­micchā­cāraṃ pahāya kāmesu­micchā­cārā paṭivirato hoti. Yā tā māturakkhitā piturakkhitā ­mātāpi­tu­rak­khitā bhāturakkhitā bhagi­ni­rak­khitā ñātirakkhitā gottarakkhitā dhammarakkhitā sassāmikā saparidaṇḍā antamaso mālā­guḷa­parik­khit­tāpi, tathārūpāsu na cārittaṃ āpajjitā hoti. Evaṃ kho, gahapatayo, tividhaṃ kāyena dhamma­cari­yā­sama­cariyā hoti.

Kathañca, gahapatayo, catubbidhaṃ vācāya dhamma­cari­yā­sama­cariyā hoti? Idha, gahapatayo, ekacco musāvādaṃ pahāya musāvādā paṭivirato hoti. Sabhāgato vā parisāgato vā, ñātimajjhagato vā pūgamajjhagato vā rāja­kula­maj­jha­gato vā, abhinīto sakkhipuṭṭho: ‘ehambho purisa, yaṃ jānāsi taṃ vadehī’ti, so ajānaṃ vā āha: ‘na jānāmī’ti, jānaṃ vā āha: ‘jānāmī’ti, apassaṃ vā āha: ‘na passāmī’ti, passaṃ vā āha: ‘passāmī’ti. Iti attahetu vā parahetu vā āmisa­kiñcik­kha­hetu vā na sampajānamusā bhāsitā hoti.

Pisuṇaṃ vācaṃ pahāya pisuṇāya vācāya paṭivirato hoti, ito sutvā na amutra akkhātā imesaṃ bhedāya, amutra vā sutvā na imesaṃ akkhātā amūsaṃ bhedāya. Iti bhinnānaṃ vā sandhātā, sahitānaṃ vā anuppadātā, samaggārāmo samaggarato samagganandī samaggakaraṇiṃ vācaṃ bhāsitā hoti.

Pharusaṃ vācaṃ pahāya pharusāya vācāya paṭivirato hoti. Yā sā vācā nelā kaṇṇasukhā pemanīyā hadayaṅgamā porī bahujanakantā bahujanamanāpā—tathārūpiṃ vācaṃ bhāsitā hoti.

Samphappalāpaṃ pahāya samphappalāpā paṭivirato hoti. Kālavādī bhūtavādī atthavādī dhammavādī vinayavādī nidhānavatiṃ vācaṃ bhāsitā hoti kālena sāpadesaṃ pariyantavatiṃ atthasaṃhitaṃ. Evaṃ kho, gahapatayo, catubbidhaṃ vācāya dhamma­cari­yā­sama­cariyā hoti.

Kathañca, gahapatayo, tividhaṃ manasā dhamma­cari­yā­sama­cariyā hoti? Idha, gahapatayo, ekacco anabhijjhālu hoti, yaṃ taṃ parassa para­vit­tūpaka­ra­ṇaṃ taṃ nābhijjhātā hoti: ‘aho vata yaṃ parassa taṃ mamassā’ti.

Abyāpannacitto kho pana hoti appa­duṭṭha­manasaṅ­kappo: ‘ime sattā averā abyābajjhā anīghā sukhī attānaṃ pariharantū’ti.

Sammādiṭṭhiko kho pana hoti avi­parī­ta­dassano: ‘atthi dinnaṃ atthi yiṭṭhaṃ atthi hutaṃ, atthi sukata­dukka­ṭā­naṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko, atthi ayaṃ loko atthi paro loko, atthi mātā atthi pitā, atthi sattā opapātikā, atthi loke samaṇabrāhmaṇā sammaggatā sammāpaṭipannā ye imañca lokaṃ parañca lokaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedentī’ti. Evaṃ kho, gahapatayo, tividhaṃ manasā dhamma­cari­yā­sama­cariyā hoti.

Evaṃ dhamma­cari­yā­sama­cari­yā­hetu kho, gahapatayo, evamidhekacce sattā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjanti.

Ākaṅkheyya ce, gahapatayo, dhammacārī samacārī: ‘aho vatāhaṃ kāyassa bhedā paraṃ maraṇā khat­tiya­ma­hāsā­lā­naṃ sahabyataṃ upapajjeyyan’ti; ṭhānaṃ kho panetaṃ vijjati, yaṃ so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā khat­tiya­ma­hāsā­lā­naṃ sahabyataṃ upapajjeyya. Taṃ kissa hetu? Tathā hi so dhammacārī samacārī.

Ākaṅkheyya ce, gahapatayo, dhammacārī samacārī: ‘aho vatāhaṃ kāyassa bhedā paraṃ maraṇā brāhma­ṇa­ma­hāsā­lā­naṃ … pe … gaha­pati­ma­hāsā­lā­naṃ sahabyataṃ upapajjeyyan’ti; ṭhānaṃ kho panetaṃ vijjati, yaṃ so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā gaha­pati­ma­hāsā­lā­naṃ sahabyataṃ upapajjeyya. Taṃ kissa hetu? Tathā hi so dhammacārī samacārī.

Ākaṅkheyya ce, gahapatayo, dhammacārī samacārī: ‘aho vatāhaṃ kāyassa bhedā paraṃ maraṇā ­cātuma­hārāji­kānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjeyyan’ti; ṭhānaṃ kho panetaṃ vijjati, yaṃ so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā ­cātuma­hārāji­kānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjeyya. Taṃ kissa hetu? Tathā hi so dhammacārī samacārī.

Ākaṅkheyya ce, gahapatayo, dhammacārī samacārī: ‘aho vatāhaṃ kāyassa bhedā paraṃ maraṇā tāvatiṃsānaṃ devānaṃ … pe … yāmānaṃ devānaṃ … tusitānaṃ devānaṃ … nimmānaratīnaṃ devānaṃ … ­paranim­mita­vasavat­tī­naṃ devānaṃ … brahma­kāyikā­naṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjeyyan’ti; ṭhānaṃ kho panetaṃ vijjati, yaṃ so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā brahma­kāyikā­naṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjeyya. Taṃ kissa hetu? Tathā hi so dhammacārī samacārī.

Ākaṅkheyya ce, gahapatayo, dhammacārī samacārī: ‘aho vatāhaṃ kāyassa bhedā paraṃ maraṇā ābhānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjeyyan’ti; ṭhānaṃ kho panetaṃ vijjati, yaṃ so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā ābhānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjeyya. Taṃ kissa hetu? Tathā hi so dhammacārī samacārī.

Ākaṅkheyya ce, gahapatayo, dhammacārī samacārī: ‘aho vatāhaṃ kāyassa bhedā paraṃ maraṇā parittābhānaṃ devānaṃ … pe … appamāṇābhānaṃ devānaṃ … ābhassarānaṃ devānaṃ … parit­ta­subhā­naṃ devānaṃ … appa­māṇa­subhā­naṃ devānaṃ … subhakiṇhānaṃ devānaṃ … vehapphalānaṃ devānaṃ … avihānaṃ devānaṃ … atappānaṃ devānaṃ … sudassānaṃ devānaṃ … sudassīnaṃ devānaṃ … akaniṭṭhānaṃ devānaṃ … ākāsānañ­cāya­tanūpa­gānaṃ devānaṃ … viñ­ñā­ṇañ­cāya­tanūpa­gānaṃ devānaṃ … ākiñ­cañ­ñā­ya­tanūpa­gānaṃ devānaṃ … neva­saññā­nā­saññāya­tanūpa­gānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjeyyan’ti; ṭhānaṃ kho panetaṃ vijjati, yaṃ so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā neva­saññā­nā­saññāya­tanūpa­gānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjeyya. Taṃ kissa hetu? Tathā hi so dhammacārī samacārī.

Ākaṅkheyya ce, gahapatayo, dhammacārī samacārī: ‘aho vatāhaṃ āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihareyyan’ti; ṭhānaṃ kho panetaṃ vijjati, yaṃ so āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihareyya. Taṃ kissa hetu? Tathā hi so dhammacārī samacārī”ti.

Evaṃ vutte, sāleyyakā brāhma­ṇa­gaha­patikā bhagavantaṃ etadavocuṃ: “abhikkantaṃ, bho gotama, abhikkantaṃ, bho gotama. Seyyathāpi, bho gotama, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya: ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti; evamevaṃ bhotā gotamena aneka­pariyā­yena dhammo pakāsito. Ete mayaṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāma dhammañca ­bhik­khu­saṃ­ghañca. Upāsake no bhavaṃ gotamo dhāretu ajjatagge pāṇupete saraṇaṃ gate”ti.

Sāleyya­ka­suttaṃ niṭṭhitaṃ paṭhamaṃ.